…un baltas dvēseles zemē krīt, lai putnos baltos pārvērstos. Domās, cerībās un ilgās. Par dzīvi, par LAIKU, kurā mīlestību vaigā lūkot jau tagad varam.

        It viss ir JAU BIJIS. Gan satikšanās, gan šķiršanās. Lai nākošajā gadu simtā atkal satiktos mēs. No jauna varētu satikšanās būt. Vien citā ceļa pagriezienā kāpjot kalnup. Tu man pasniegsi savu plaukstu un es to satveršu.

        Varbūt jā, varbūt nē. Zvaigznes mūžīgi ceļo ik katrai mūsu dzīvei līdzi. Mēs paši savas atmiņas zaudējam. Vien reizēm kāda salda smarža magnolijās uzvirmo par citiem dzīves laikiem, citām pilsētām un ielām. Un kādā katedrālē zinu kurš ir mans lūgšanu sols.

        Simtiem cilvēku ir gājuši man līdzās, tos citus dzīves ceļus. Un tieši tagad es katru no jauna satieku, lai pateiktu ka ļoti mīlu, tik cik vien cilvēka sirds to spēj. Vai Tu arī jau šos vārdus proti izrunāt? Viegli, viegli, tik cik vien cilvēka lūpas to spēj. Ir jau LAIKS atnācis, par kuru senos laikos leģendas tapa. Mīlestību vaigā redzēt.