ES ESMU — ES ESMU ES — BET, KAS TAD ĪSTI — ES ESMU?

Ķermenis — tas ir trauks, kurā iepildīts ¹/₃ prāts,
¹/₃ dvēsele,
¹/₃ gars = DZĪVĪBA

Prāts un dvēsele ir antagonisti, tie mūždien cīnās viens ar otru.

Prāts ietver visas zināšanas un dzīves pieredzi. Un ar milzīgām grūtībām un ārkārtīgu pretestību pieņem tos glabāšanā. Bet, ja nu reiz ņem, tad nekavējoties ieraksta ienākumos, bilancē."

Prāta augstākais mērķis ir tiekšanās panākt absolūtu kārtību. Tā uzdevums ir jebkuriem līdzekļiem sargāt dzīvību, sakārtot un saglabāt informāciju, un pieredzi.

Prāts ir konservatīvisma etalons.
Hipertrofēts prāts noved pie visu kustību apstāšanās, proti, nāves.
Tas sargā praksi, kā nedalāmu veselumu un novērš haosu,
kuru rada nekārtīgā dvēsele. Tā mūždien lidinās.

Dvēsele ceļ gaisa pilis, ir gatava sevi sadedzināt mīlestības vārdā.
Mīlestības dēļ tā ir gatava atdot un sagraut visu, ko glabā prāts.
Tā mūždien ir atrauta no zemes, vadās tikai no jūtām.
Bet prātu vada aprēķins un loģika.

Dvēsele — tas ir nebeidzams eksplozīvs haoss. Tā ir impulsīva un nemierīga.
Tajā mīt visizsmalcinātākās jūtas, pats mīlestības, maiguma, labsirdības, jaunrades ideāls. Tur apmeties sapnis.

Dvēsele nemitīgi tiecas, fantazē, plāno, rada.

Prāts — nemūžam!

Prāts meklē mieru — tas ir viņa dabiskais stāvoklis, bet dvēsele šo mieru jauc.

Viņa: — Gribu lidot uz zvaigznēm!
Viņš: — Turies pie zemes!

Dvēseles visaugstākais lidojums — tā ir tiekšanās pēc visaptverošas mīlestības!
Tā ir nebeidzama jaunrade, kustība, rīcība.

Bet, ja šīs darbības ir pārlieku straujas, tas noved pie sabrukuma un pirmatnējā haosa, tas ir, nāves.

Prāts pretojas visam jaunajam, cenšas saglabāt neskartu to, ko jau kādreiz ir ņēmis glabāšanā.
Prāts ir piezemēts un merkantils konservators.

Jēdzieni "prāts" un "jaunrade" ir nesavienojami. Prāts nav ne muļķis, ne ģēnijs.
Tas ir tikai glabātājs, pārvaldnieks milzīgā arhīvā, kur nolikti ieradumi, tieksmes, domas, pārdzīvotās izjūtas, jūtas — viss kas!

Prāta pūliņi var novest pie tā, ka šīs pārlieku cītīgās glabāšanas rezultātā viss "sapūst".

Taču prāts un dvēsele viens bez otra iet bojā.

Tāpat kā aukstums un karstums, kas katrs atsevišķi ir nāvīgi. Uguns — nebeidzamā degšana — iznīcina visu dzīvo, ledus — pārmērīgs aukstums — sastindzina, aptur jebkuru kustību.

Gars — tas ir trešais spēks, kas rodas no dvēseles un prāta antagonisma. Gars tos savalda un harmonizē.
Gars pārtiek no izzināšanas.
Gara cēlākais mērķis ir atklāt Augstāko Patiesību.

Dvēseles vai prāta bojāeja ir arī gara bojāeja.

VISU ŠO TRIJU SPĒKU KOPUMS UZTUR CILVĒKĀ DZĪVĪBU. TO UZDEVUMS — BŪT CITS CITAM PAR ATSVARU, ATRASTIES LĪDZSVARĀ.

Ja līdzsvars izjūk, kāds no tiem trim paliek zaudētājos.

Gars nīkuļoja, tiek pārtraukta dzīves izzināšana. Cilvēks, tad savā būtībā, kļūst līdzīgs dzīvniekam ar četrkājainim raksturīgajām prasībām.

Ja dvēsele ir hipertrofēta, cilvēks visu laiku dzīvo ar emocijām, fantāzijām, lidinās mākoņos un var "nokrist", "nosisties". Viņam trūkst pašsaglabāšanās instinkta. Tādi cilvēki nereti balansē uz garīgās saslimšanas robežas, vai jau ir slimi.

Bet, ja hipertrofēts prāts un dzīve balstās uz saltu aprēķinu, tiek iznīcināta dvēsele, nomākts gars. Cilvēks kļūst kā dators vai skaitļojamā mašīna — bez dvēseles, bez iztēles, bez mīlestības.

/M. NORBEKOVS "Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm"/

Lai Laimes un Mīlestības piepildīta šī diena un visas, visas tavas dzīves dienas!
LAI TOP GAISMA TEVĪ UN AP TEVI! LAI TOP! Ar mīlestību, Ilga.

---