Mēs esam iestāstījuši paši sev un saviem bērniem, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un OBLIGĀTA dzīves nepieciešamība. Tādējādi nemanāmi negaidot esam padarījuši gan sevi, gan viņus ne-laimīgus.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši sev (šeit savu "roku pielicis" mūsu EGO) esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs esam pieņēmuši par aksiomu, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Dzīvojot pēc šāda principa Dzīves Realitāte un Skaidrais Saprāts brīdina gan mūs par trim galvenajām slimībām:“kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”. Bet ne par to šoreiz runājam.

Reālajā dzīvē pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam nevis laimīgāki, bet arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastāvīgas, apmierinājums ātri pagaist un NEVAR LIKT VIENLĪDZĪBAS ZĪMI STARP BAUDU UN LAIMI.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes, tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko... amatu, materiālās vērtības, fotogrāfijas, video ierakstus, vai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem u.t.t.

Un arī tas nav viss.

Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.

Sensenos un ne tik senos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies.

Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.

Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies SAVĀ PAŠU GŪSTĀ un EJAM PAŠI SAVU SĪKO VĒLMJU PAVADĀ. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam LIELĀKAM.

Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju:
•   Zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas;
•   Nākamais – labsajūta;
•   Trešais – atzinība un statuss;
•   Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija.

Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta.
Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.

LAIMI NAV IESPĒJAMS NOPIRKT!

Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu.
LAIME NAV TIESĪBAS. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums).

LAIME IR MĒRĶTIECĪGAS, APZINĀTAS DZĪVES BLAKUSPRODUKTS.
Ja paveiksies, SEVIS MEKLĒJUMOS, SEVIS REALIZĒŠANĀ ESOT PATIESI CILVĒKAM jūs būsiet LAIMĪGI, ja arī līdz mērķim vēl tālu... arī šī procesa laikā JŪS ESAT LAIMĪGI.
Platons savā laikā filosofiju nodēvēja par pašu svētīgāko nodarbi.

Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to AUGSTĀKO MĒRĶI un KOPĀ AR TO NONĀKS PIE LAIMES.

Mīļie, es pati un mani līdzcilvēki – ģimenē, darbā, ikdienā – daudz vērtīgāk būs, ja mēs PĀRSTĀSIM TIKAI DOMĀT par visa veida pašpaliecināšanos ikdienā, karjerā, un pamēģināt reāli sabalansēt savu dzīvi, uzvedību, darbu ar SAVĀM PĀRLIECĪBĀM un PATIESAJĀM VĒRTĪBĀM.
Tā būs daudz vērtīgāk MUMS PAŠIEM un MŪSU DVĒSELĒM.
Iespējams, tad arī mūsu dzīves ceļš uz Laimi un mūsu Dvēseļu ceļš uz Patieso Gaismu būtu sekmīgāks.
Mēs taču vēlaties būt Laimīgi un veiksmīgi? Šeit un tagad, un mūžībā – es, tu, mēs.